Albums no 16 gravīrām

Gravīrai (sauktai arī par estampu) ir piecus gadu simtus sena vēsture Eiropā. Savā laikā tā parādījusies pateicoties kvalitatīva papīra plašajai pieejamībai un iemiesojusi sevī renesanses laikmeta tiekšanos pēc izsmalcinātības. Tas ir viens no noslēpumainākajiem mākslas veidiem, jo gravīru meistari vienmēr rūpīgi glabājuši sava amata noslēpumus.
Gravīras tehnika kopš tās parādīšanās brīža bija vairāk nekā māksla - būdama izteikti portatīva, tā kalpoja arī par laikmeta liecinieci. Gravīru meistari savā darbā varēja iztikt vien ar koka dēli, instrumentiem grebšanai, krāsu un papīru, tāpēc viņi bija uzticami sabiedrotie ceļiniekiem, karavadoņiem un monarhiem. Tas noteica arī gravīru saturu - līdzās reliģskiem sižetiem tika radīti daudzi ainavu, karadarbības scēnu, ikdienas dzīves ainiņu un pilsētas skatu nospiedumi, gravīras tehnikā tika izgatavotas arī kartes un portreti. Presē itin bieži parādījās izglītojoša vai satīriska žanra gravīras.
Tieši praktiskā funkcija bija nozīmīgākā gravīras kultūrsociālās nozīmes izpratnē līdz pat fotogrāfijas izgudrošanai XIX. gadsimtā. Estampa tehnika ļāva gan izveidot unikāli detalizētu un izsmalcinātu attēlu, gan daudzkārt pavairot to, padarot gravīru par pieejamāko no līdz tam zināmajiem mākslas veidiem.
Savukārt XIX. gadsimtā gravīru lielākoties sāka uztvert kā izmeklētu interjera rotājumu. No vispārpieejama informācijas nesēja tā kļuva par elitāru mākslu, ko spēj novērtēt patiesi zinātāji. Šāda tā saglabājas arī mūsdienās, spējot apburt ar vissmalkāko detaļu izstrādi, sižetu daudzveidību, nosvērtību un aristokrātiskumu.